Jauniešu vēlmi sportot ir “jāiesēj” jau skolas vecumā

 

Jānis Upenieks

Iespēju sportot jauniešiem netrūkst. Ir dažādi “Getto Games” un līdzīgi projekti, kopīgi maratoni, kopīgas vingrošanas pilsētas svētkos, kuras apmeklē daudzi – tā ir laba zīme, ka patiešām interese ir. Tajā pašā laikā, ir daļa jauniešu, kuri joprojām izvēlas nesportot. Viens no iemesliem, manuprāt, ir nezināšana par to, kādi sporta veidi būtu piemērotākie. Esmu sastapies ar cilvēku manā vecumā, kuram bija problēmas ar lieko svaru un viņš vēlas sportot, bet nevar daudz skriet, jo tad sāp ceļgali. Ieteicu doties peldēt, jo peldēšana nerada lielu slodzi ceļgaliem

Reizēm cilvēks par sportu domā “nē – es neesmu tam piemērots”, kaut patiesībā domā tikai par vienu konkrētu sporta veidu. Iespējas ir, bet galvenais ir atrast savu. Var painteresēties, var pajautāt padomus un izmēģināt, līdz atradīsies tas, kas ļauj justies un izskatīties labāk. Tomēr visbiežāk jauniešus no sportošanas attur vienkāršs intereses trūkums. Ja būtu interese, iespējas arī atrastos, jo ir gana daudz pietiekami demokrātisku sporta veidu, lai laika un līdzekļu trūkums nebūtu šķērslis.

Latvijas Sporta federāciju padomē ir atzītas apmēram 80 federācijas, tātad, vismaz 80 sporta veidi, ar ko nodarboties, ir arī dažādas interešu grupas, skrējēju pulciņi, peldētāju pulciņi – viss kaut kas. Tā kā jaunieši, kuri sporto, lielākoties ir arī ar labāku veselību, jūtas labāk, dzīvo ilgāk un ir produktīvāki nekā tie, kuri to nedara, tad ir svarīgi šo interesi par aktīvu dzīvesveidu veicināt un uzlabot.

Manuprāt, vēlme sportot jauniešos būtu jāiesēj jau skolas vecumā. Par to esmu cīnījies gan federāciju padomē, gan Saeimā. Viens no veidiem ir palielināt sporta nodarbību skaitu. Šobrīd valsts noteiktais ir divas obligātās sporta stundas nedēļā un tad skola var izvēlēties – vai likt divas, trīs vai četras, bet vairumā gadījumu izvēlas trīs. Otrs veids – ierobežojot brīvi dalītās ārsta zīmes, ar kurām tiek attaisnota pilnīga nepiedalīšanās sporta nodarbībās, pat pie vismazākajām sūdzībām. Šādi reizēm ārsts, cenšoties pasargāt bērnu, beigās nodara lielāku ļaunumu, jo, es personīgi uzskatu, sports drīzāk var atveseļot, ja ar to nepārspīlē un izpilda atbilstošus vingrinājumus.

Manuprāt, pareizais ceļš būtu ārstam izrakstīt zīmi, kurā norādītas ne tikai aktivitātes, kuras ir aizliegtas, bet arī tādas, kuras ieteicamas kā alternatīva, tā vietā, lai vienkārši aizliegtu piedalīties sporta nodarbībā. Ir jādomā par to, kā jauniešus ievirzīt sportiskajās aktivitātēs, pēc pašu spējām un iespējām. Sporta nodarbībām nevajadzētu būt tikai stundai, kurā ir jāiet pārģērbties, jāiet dušā un jāizjauc frizūra, bet gan nodarbībai, kas ir forša, veselīga un interesanta.

Protams, interesi par sportošanu skolas vecuma bērniem var veicināt arī sacensību piedāvājums. Kā labu piemēru varu minēt Ameriku, kurai ir ļoti labi attīstīts skolu sports, kur, piemēram, izglītības iestādes savā starpā vairākās līgās spēlē basketbolu. Ja salīdzina, tad šo līgu fināli dažkārt pat ir populārāki par pašām NBA spēlēm. Un viņiem jau skolu konkurencē ir lielasacensība un interesantas spēles, kas arī motivē sasniegt vēl labākus rezultātus un, pie viena, – veicina skolas patriotismu. Tādi turnīri dažkārt notiek arī Latvijā. Atceros, kad es mācījos Valmieras Viestura vidusskolā un spēlēju skolas basketbola komandā, piedalījāmies gan Rūjienas basketbola turnīros, gan citur, bet, katrā ziņā, šādiem pasākumiem ir iespējas attīstīties un palikt vēl populārākiem.

Vietējās sporta sacensības jauniešus noteikti var motivēt. Šajā ziņā gribētu uzslavēt Valmieru, kas ir viens no paraugiem valstiskā līmenī par sporta attīstību. Federāciju padomē Valmieru bieži min kā labo piemēru, jo ir daudz sacensību, ir lielas sacensības un tās ir ļoti labi organizētas, turklāt lielākoties, iesaistīties patiešām var katrs. Protams, viss ir atkarīgs arī no pašvaldību atbalsta šādiem pasākumiem, sporta skolām un pulciņiem.

Leave a comment

Your comment